100 gadi kopš Veniamīna Gorodecka dzimšanas, krievu dambretes romantika

Autors: Vadims Kočarovs

13.aprīli apritēja 100 gadi kopš Veniamīna Gorodecka dzimšanas.

Ar ko paliek atmiņā cilvēks? Ar personīgo īpašību vienreizīgumu, kas atšķir viņu no apkārtējiem. Viena no pašām spilgtākajām personībām dambretes apvāršņos – Veniamīns Gorodeckis. Lielmeistars, žurnālists, pusotra desmita grāmatu, simtiem avīžu un žurnālu publikāciju autors. Man ir liels gods būt viņa draugam. Viņš iepazīstināja mani ar Juriju Arustamovu un, dzīvojot dažādās pilsētās, mēs izveidojām “trejsavienību”.

Veniamīns Gorodeckis un Jurijs Arustamovs

Mūsu iepazīšanās notika 1961.gadā, no sākuma neklātienē, caur “Skolotāju Avīzi”, kur viņš bija sadaļas “Dambrete” redaktors, laikam vienas no labākajām dambretes sadaļām Padomju Savienībā. Līdz tam laikam man jau bija krietns “stāžs” dambretes kompozīcijā, bet tikai viena publikācija – vietējā presē. Visi mēģinājumi tikt publicētam atdūrās pret aizdomām par plaģiātu un tika uzreiz noraidīti. Nācās “pārslēgties” uz simtlauciņu dambreti. Sacerējis pāris etīdes, nosūtīju tos uz “Skolotāju Avīzes” sadaļu “Dambrete”, ko rediģēja Gorodeckis. Kāds priecīgs pārsteigums mani sagaidīja, kad abas etīdes tika nopublicētas! Drīz notika arī mūsu iepazīšanās klātienē, Kislovodskā, ЦС “Спартак” sacīkstēs, uz kurieni V.Gorodeckis atbrauca kā galvenā tiesneša vietnieks. Turnīrs izrādījās ļoti reprezentabls, viena Isera Kupermana dalība nozīmēja daudz. Es bieži braucu uz turnīru un, pateicoties Gorodeckim, iepazinos ar daudziem. Galvenais tiesnesis bija patriarhs Matvejs Ašbels, mierīgs, gauss, prātīgs. Līdz karam viņš ir bijis labs meistars, grāmatās pazib viņa partijas. Vecumdienās M.Ašbels kļuva par neapstrīdamo autoritāti tiesāšanā.

Kupermans tikai vienu turnīra partiju nospēlēja neizšķirti – ar Vindermanu. Gorodeckis bija sašutis:

-Kupermans mani pārsteidz. Sūdzas: “Veņja, rezultāts ir sabojāts!”. Piecpadsmit ar pusi no sešpadsmit viņam ir par maz!

Kupermans ir jāpazīst: viņš bijis īsts maksimālists, kurš tiecās izspiest no katras situācijas visu, kas bija vien iespējams. Viņam priekšā bija mačs-revanšs pret Ščegoļevu, tāpēc arī nervozēja. Mēģināja iedvest pretiniekam bailes ar stabilu spēli.

Katrs no mūsu dižajiem priekštečiem-lielmeistariem bija universāls un tajā paša laikā ievērojams ar kaut ko savu. Piemēram, Zinovijs Ciriks skaitīja kā mašīna un bija neapstrīdama autoritāte galotnēs. Viktors Litvinovičs – lielisks analītiķis un atklātņu pratējs. Boriss Blinders – smalks stratēģis. Kādreiz meistars Valentīns Cigankovs stāstīja: “Es sāku izprast pozicionālās spēles būtību, pateicoties Blinderam, pēc viņa partijas ar Balžalarski analīzes”. Man iebildīs, ka Blinders nav lielmeistars, bet minēšu V.Gorodecka frāzi: ”Mums visiem, lielmeistariem, jābūt kaunam, ka Blinders nav lielmeistars”.

Pats Gorodeckis agri beidza praktiski spēlēt un pilnībā veltīja sevi dambretes propagandai caur presi, grāmatām, publisko uzstāšanos. Tas arī izcēla viņu no lielmeistaru plejādes.