Uz dambretes lieveņa sēdēja: cars, carēvičs, karalis, karaļdēls, kurpnieks, drēbnieks, bet kas būsi tu?

Nu, ko… Beidzot esam sasnieguši mūsdienīgo pārvaldi, un mums vadošajā struktūrā parādījās zinoši cilvēki. Tpū, labi, ka neesmu noskaudis.

Ironija paliek ironija, bet pa mūsdienu vēstures ilgajiem gadiem esam pieraduši, ka proktologs var pārvaldīt lauksaimniecību, bet santehniķis – ekonomiku. Daudzus ir iedrošinājuši, ka, pabeidzot lielu skaitu dažādu semināru, nodarboties ar cita amatu var jebkurš. Zini, kā vadīt kolektīvu, – uz priekšu! Un visi steidzās vadīt, veidot projektus un rakstīt lēmumus.

Pēdējo 6 gadu laikā mūsu federācijā papīru, direktīvu, iesnieguma formu, izpildes punktu ir kļuvis tik daudz, ka jau drīz ar grūtībām varēs atrast dambretistu, uz ko tas viss attiecas. Jo nebūs šī dambretista. Kāda nelaime! Papīri gatavi, projekti izstrādāti, direktīvas izveidotas, bet paša cilvēka, uz ko to visu var attiecināt, nav!

Iedomājieties! Uz 7 cilvēkiem – federācijas valdes locekļiem (par izveidotajām komitejām var vienkārši neteikt) – ar grūtībām sapulcēsies 10 treneri. Tas ir, uz katru treneri pa vienam valdes loceklim! Un uz jautājumu par to, kurš tad trenēs un kur meklēt jaunus sportistus, jāizskan nervozajam smiekliņam. Visdrīzāk visus šos 6 gadus valdes locekļi nodarbojās ar sporta klašu un reitingu piešķiršanas sistēmas pieņemšanu, kā arī datu bāzes veidošanu. Kā tik neiesmieties, citādi valdes locekļi apvainosies.

Pēdējo 6 gadu laikā tā arī netika pieņemta sporta klašu un reitingu piešķiršanas sistēma, turnīru sistēma, kuros rezultāti tiek translēti online-režīmā, nevis nākamajā dienā, kā tas notiek katru gadu sporta spēlēs. Un tas pie tam, ka valdes locekļu vidū ir divi IT-speciālisti. Runāt par pēdējo apbalvošanu komandu ieskaitē vispār ir kauns! Nekad nebiju domājis, ka komandā varētu piedalīties viens cilvēks. Kā tā! Mēs taču sen esam atkāpušies no totalitārisma un egocentrisma! Tomēr te – viens par visu klubu un pilsētu. Un atkal nervozais smiekliņš. Nav jau jāpiemin par dažiem spēlētājiem komandu ieskaitei, kurus redzam tikai divas reizes gadā šajās pašās sporta spēlēs pie tam, ka par opozīciju un nomaiņu viņi pat nav dzirdējuši.

Bet tas arī nav viss! No jaunā gada mūsu profesionālā valde grib paaugstināt dalības maksu par turnīriem nejuridiskajiem biedriem pusotru reizi! Tikai iedomājieties, tas nozīmē, ka tiem pasniedzējiem, treneriem, kuri strādā dažādu skolu, jaunrades namu pulciņos dalība sacensībās būs praktiski neiespējama. Ņemot vērā treneru algu 200 eiro apmērā, motivācija attīstīt dambreti, protams, parādīsies. Ievērošu, ka pēdējā laikā esam zaudējuši Ventspili, kur kādreiz savu ceļu sāka viens no valdes locekļiem, bet acīmredzot tagad viņam tuva ir cita pilsēta. Andris Sametis gandrīz vai no nulles izveidojis tur dambretes skolu. Pakāpeniski “nomira” klubs “Dāma”, rindā vēl pāris klubi, jo tiem ir pensijas vecuma treneri. Nepaspēja nomirt viens no treneriem, kā viņa spēlētājiem no Rīgas turnīros jau ir cits treneris, bet viņu skolā nav kam strādāt. Tomēr apmaksāt sporta zāli, lai attīstītu dambreti, acīmredzot ir svarīgāk.

Atgādināšu, ka Edgara Ratnieka laikos esošo valdes locekļu pamatpretenzijas bija neracionālā līdzekļu tērēšana un stagnācija. Un tagad, kad valsts līdzekļu budžets ir palielinājies daudzas reizes, ir laiks ieviest un paaugstināt dalības maksu par turnīriem. Lieliska loģika! Bez šaubām var novilkt paralēles ar pārvaldi, pie kuras mēs visi esam pieraduši.  Attīstīt dambreti un mēģināt pelnīt, dārgie mūsu vadītāji, diemžēl ir divas dažādas lietas. Bet acīmredzot gada beigās mēs atkal redzēsim labākā dambretes kluba apbalvošanu par sasniegumiem. Redzēsim. Iespējams, ka no sporta zāles ar atslēgto internetu tabulām.

Kurš tad atbildēs par rezultātu, kuru mēs nekā nevaram uzrādīt starptautiskajā arēnā? Kurš būs orientēts uz to, lai sasniegtu sacensību kvalitāti un uzlabotu spēles kvalitāti?

Ar grūtībām iedomājos, ka boksa federācijā atnāktu dambretists un kļūtu par valdes locekli! Un motivētu savu dalību ar to, ka boksā un dambretē noteikumi ir vienādi – sist ir obligāti! Tomēr pie mums – lūdzu, no cita sporta veida. Pie tam bērni no šī reģiona, kuri tiešām grib spēlēt un labprāt piedalās jebkurās sacensībās, nespēj pierakstīt gājienus uz 100-lauciņu galdiņa. Taču treneris viņiem ir speciālists!

Es ar grūtībām saprotu, kā cilvēks, kurš atbild par masu medijiem un komunikāciju ar plašsaziņas līdzekļiem dambretes popularizācijai, var rakstīt, ka par dambreti Latvijā raksta tikai viens portāls. Ko tad dara citi? Vai arī veicināt dambretes popularizāciju var tikai par federācijas budžeta līdzekļiem? Bet par privāto naudu tas nav iespējams un valdes locekļiem nav aktuāls? Vai arī viņi neredz pilnu ainu, kā tas bieži gadās “vājiem meistariem” uz dambretes galdiņa?

Daudzums ne vienmēr pāriet kvalitātē. Lēmumu pieņemšana par pielaidi un vietām Latvijas čempionātu finālos “manuāli”, kur dažās grupās tik tikko var sapulcēt 3 spēlētājus (tik un tā par viņiem būs jāsarkst Eiropas un pasaules čempionātos), sagrauj jebkādu sportisko principu un vēlēšanos piedalīties šajā “lielajā” sporta veidā. Bet pats galvenais, ka tiek sagrauta mīļā attieksme un cieņa pret spēli, kas ir skaista un unikāla, kaut arī attīsta infantilismu un savu “Ego”

Mēs esam pieraduši. Esam pieraduši, ka mūs vada diletanti un neprofesionāļi, esam pieraduši, ka labāk nebūs. Un esam zaudējuši, zaudējuši pašu galveno – spēju komunicēt ar cilvēkiem. Spēju vienoties un redzēt kaut ko vairāk, nevis tikai personīgas “provinciālās” intereses un pašvērtējumu, kuru gribam celt caur savu sporta veidu.

Iespējams, ka kaut kas mainīsies. Iespējams, kaut intelektuālais sports laikus apstāsies un sāks nevis nīkt, kā notiek šodien, bet iemācīs visiem normālu saziņu un spēju redzēt kaut ko vairāk nekā “vienpusīgumu” un mākslotu “kareivīgumu” pie īstas muļķības…