13. maijā apritēja 70 gadi vienam no dambretes pasaules nemierniekiem – Harmam Virsmam!

17.05.2023

Šodien, pateicoties Nīderlandes portālam, atcerēsimies Harma Virsma skaisto partiju un kombināciju sēriju un vēlreiz lasīsim par viņa biogrāfiju.

Līdz 1984. gadam

Harma Virsma tēvs Kriss, arī dambretists, dēlu iepazīstināja ar dambreti astoņu gadu vecumā; 1963.gadā zēns iestājās Leuvardenas dambretes kluba junioru nodaļā un gadu vēlāk pārcēlās uz citu pilsētas klubu “Guysum”. 1965.gadā Harms Virsma uzvarēja Frīzlandes Junioru čempionātā un drīz arī Nīderlandes Junioru čempionātā.

1967.gadā, būdams nepilnus 14 gadus vecs, Virsma kļuva par Nīderlandes čempionāta bronzas medaļnieku, izlaižot tikai septiņpadsmit gadus veco Toniju Seibrandsu un pieredzējušo Pītu Rozenburgu. 1968.gada sākumā viņš uzvarēja Frīzlandes čempionātā. Tajā pašā gadā, būdams 15 gadus vecs, viņš sacenšas savā pirmajā pasaules čempionātā Bolcāno (Itālija). Šogad viņš kļūst par sporta meistaru.

1970. gadā Virsma-otrais nacionālajā čempionātā aiz Seibrandsa, Nacionālais, pēc tam starptautiskais lielmeistars (jaunākais 100-lauciņu dambretes vēsturē); 1972.gadā, Seibrandsa prombūtnes laikā, viņš pirmo reizi kļūst par Nīderlandes čempionu. Divus mēnešus vēlāk Virsma atkal ir apmierināts ar sudrabu, izlaižot Seibrandsu uz priekšu, taču tas notiek Pasaules kausa izcīņā, kur viņš, cita starpā, uzvar bijušos pasaules čempionus Baba C un Marselu Delorjē

1974. gadā Virsma kļuva par divkārtēju Nīderlandes čempioni, bet atkal Seibrandsa prombūtnes laikā. Rudenī pretendentu turnīrā Tbilisi viņš dalījās pirmajā vietā ar Iseru Kūpermanu un Anatoliju Gantvargu. Par uzvarētāju reitingā tika paziņots Kūpermans, kurš pēc tam bez spēles kļuva par pasaules čempionu, jo valdošais čempions Seibrands atteicās piedalīties mačā.

1975.un 1976. gadā Virsma finišē pirmāis Nīderlandes čempionātā, abas reizes atstājot Robu Klerku otrajā vietā. 1976.gadā viņš kļūst arī par pasaules čempionu, tikai uzvarot turnīrā Amsterdamā. Klerkam un Vjačeslavam Ščegoļevam ir otrā vieta, un Virsma uzvar abos, tāpat kā Gantvarga un Kūpermana.

1977. gadā Virsma atkal ir Nīderlandes čempions un 1978.gadā kopā ar Nīderlandes izlasi (kur spēlēja arī Seibrands un Klerks) uzvar Eiropas komandu čempionātā Tbilisī. Tā paša gada beigās individuālajā pasaules čempionātā Arko (Itālija) viņš pamatturnīrā dalīja pirmo vietu ar Gantvargu, un 1979.gada sākumā sekojošajā papildspēlē padomju lielmeistars pārliecinoši pierādīja savu pārākumu. Bet vēl pirms gada beigām Virsma pārspēlē izcīna tikpat pārliecinošu uzvaru un atgūst titulu.

1980. gads Virsmai kļūst neveiksmīgs: viņš piekāpjas Jannesam Van Der Valam Nīderlandes čempionātā un Gantvargam, otro reizi, pasaules dambretes kronim. Van der Vals arī nākamgad paliek Nīderlandes čempions, taču Virsmē pasaules čempiona titulu mačā ar Gantvargu atkal izdodas atgūt. Pēc tam San-Paulu van der Vals izcīna karjeras svarīgāko uzvaru, kļūstot par pasaules čempionu. Virsma paliek tikai trešāis, izlaižot arī Klerku uz priekšu, neskatoties uz to, ka šajā čempionātā politiska rakstura dēļ trūka PSRS pārstāvju.

1983. gads Virsmam izrādās triumfējošs. Vispirms viņš uzvar prestižajā “Volmac-trofee” turnīrā Amsterdamā, kurā piedalās visi spēcīgākie tajā brīdī spēlējošie lielmeistari, un pēc tam pārspēlē uzvar van der Valu. Padomju pārstāvji pasaules dambretes Federācijā (FMZD) protestē pret spēles rezultātu pirms gada nokavētā turnīra dēļ, un galu galā FMJD 1984.gadā pieņem lēmumu: piešķirt 1983. gada Amsterdamas turnīram ar atpakaļejošu spēku Pasaules kausa statusu. Tādējādi Virsma faktiski divas reizes kļuva par pasaules čempioni vienā 1983.gadā. 1984.gadā viņš aizstāvēja savu titulu mačā ar citu padomju izaicinātāju Vadimu Virnu: viņu mačs noslēdzās neizšķirti, kas nozīmēja, ka Virsma, valdošais pasaules čempions, saglabāja vainagu.

Kopš 1992. gada

Neilgi pēc mača ar Virnu Virsma uz ilgu laiku pazuda no lielajām dambretes sacensībām, sekojot Seibrandsa vadībai, kurš to izdarīja desmit gadus agrāk un turpināja spēlēt tikai komandu un sekundārajos turnīros līdz 1988.gadam. Līdz 1990.gadu sākumam viņš galvenokārt nodarbojās ar uzņēmējdarbību, vienlaikus piegādājot dambretes analīzes laikrakstam “De Telegraaf” un vadot trenera darbu.Virsmas atgriešanās 1992.gadā iezīmējās ar uzvaru Nīderlandes čempionātā un otrās vietas dalīšanu pasaules čempionātā Tulonā (Francija).

1993. gada decembrī un 1994. gada janvārī Virsma tiekas mačā ar Alekseju Čižovu, bet zaudē divās daļās, neuzvarot nevienā ar 18 neizšķirtiem; mačs notika trīs valstīs, Krievijā, Igaunijā un Nīderlandē, un tieši viņa pēdējā posmā dzimtajā Frīzlandē Virsma cieta abus zaudējumus. Nākamais Pasaules čempionāts, 1993.gada novembrī, Virsmam kļūst arī par “sudrabu”, un divus gadus vēlāk Abidžanā viņam neizdevās uzvarēt kvalifikācijas grupā un viņu uzvarēja Zoja Golubeva, neiekļūstot finālturnīrā.

1998. gadā Virsma atkal kļūst par Nīderlandes čempioni, dalot turnīra pirmo vietu ar Džerardu Jansenu un uzvarot viņu papildspēlē. Nākamajā gadā viņš uzvarēja Eiropas čempionātā, otro reizi karjerā apsteidzot Seibrandsa galvenajā turnīrā (pirmo reizi tas notika 1992.gada Pasaules kausa izcīņā). Šie panākumi viņam garantēja dalību 2000.gada Pasaules kausa izcīņā, taču ne viņš, ne Seibrands uz šo turnīru neieradās.

2001. gadā Virsma astoto reizi kļūst par Nīderlandes čempioni. Pabeidzot pamatturnīru līdzvērtīgi Hansam Jansenam un neizšķirti trīs sekojošos papildspēles, viņš šo titulu ieguva vienkāršā izlozē. Turpmāk Virsma regulāri piedalījās klubu sacensībās valsts un provinces līmenī, jo īpaši uzvarot 2010/ 2011. gada klubu čempionātā “Damcombinatie Fryslân” sastāvā, bet 2015. / 2016. gada čempionātā kopā ar klubu “Hijken DTC”

 

(adsbygoogle = window.adsbygoogle || []).push({});
Telegram_logo Icons8