100 gadi kopš Veniamīna Gorodecka dzimšanas, krievu dambretes romantika. 3. daļa
Autors: Vadims Kočarovs
“Neizsmeļama vienkāršība”. Domāju, ka šajos divos vārdos pilnīgi precīzi ir atspoguļota mūsu brīnišķīgās spēles būtība. Apzīmējuma autors ir lielmeistars Gorodeckis. Viņa devīze bija: “Rakt dziļāk!”. Un visu dzīvi viņš meklēja, raka, “bija aizracies” līdz tādiem dziļumiem, kas citiem pat prātā neienāca. Kļūdījās. Atkal raka… Un atrada!
Un tomēr dambrete nebija mūsu ilgo sarunu vienīgā tēma. Vienreiz, kad atbraucu uz Maskavu, V.Gorodeckis aizveda mani uz Psiholoģijas institūtu uz jaunā zinātņu kandidāta lekciju “Tēlu atpazīšanas problēmas”. Lekcija bija ļoti interesanta, kaut man vietām nesaprotama. Atlikušo vakara laiku pavadījām apspriežot, kaut kas kļuva skaidrs. Tad viņš teica: “Žēl, ka dzīve iet uz beigām, varētu sākt darboties šajā virzienā dambretes jomā, bet tagad jau nepaspēt.”
Sešdesmito gadu beigās Gorodeckis aizbrauca atpūsties uz Kislovodsku, uz Ordžonikidzes sanatoriju. Pasakainā vieta: kalna virsotnē, priežu audzē. Istabas biedrs bija ļoti patīkams cilvēks ar uzvārdu Ježovs, kas strādāja, ja nemaldos, tirdzniecības pārstāvniecībā Francijā. Kādreiz viņš man smejoties pateica:
– Es nekad nebiju antisemīts, bet nāksies par to kļūt: Jūsu draugs katru dienu stāsta man ebreju anekdotes.
Patiesi, Gorodeckis zināja daudz anekdošu, un šīs īsās atmiņas pabeigšu ar vienu no tām, kas palika prātā:
– Abrām, tu šodien lasīji “Pravdu”?
– Nē. Ko tur raksta?
– Nu, šī nav telefona saruna.
Reizēm man liekas, ka dažas anekdotes Veniamīns Borisovičs izdomāja pats, tik ļoti tās saskanēja ar viņa personību, ar viņa ironisko attieksmi pret realitāti.
Nevaru sev piedot, ka neierakstīju mūsu sarunas. Pēc viņa stāstiem varētu rakstīt dambretes vēsturi (labs atbalsts Sergejam Gorbačevam). Vajadzēja līdzi ņemt diktofonu vai arī piezīmju grāmatiņu. Ko tagad padarīsi?! Šķita, ka tas nekur neaizies, vēl paspēšu. Bet nekas nav mūžīgs…
Pusgadsimtu Veniamīns Gorodeckis vadīja mani caur dzīvi, ne tikai dambretes, un vecāka drauga roku, kurš gatavs izpalīdzēt, atbalstīt, dot padomu, esmu jutis vienmēr. Šīs rindas veltītas cilvēkam, kuram esmu bezgalīgi pateicīgs par piesaistīšanu dambretes skaistumam, par draudzīgu atbalstu un par īstajām tēva rūpēm.
__________________________________________________________________________________________
Man šķiet, Krievijas Dambretes federācijai un Maskavas federācijai būtu jāgriežas Maskavas mērijā ar prasību uzstādīt memoriālo plāksni pie mājas, kur dzīvoja lielmeistars. Vai tad viņš nav pelnījis ikgadējo piemiņas turnīru? Tas kļūtu par viņa nopelnu atzīšanu dambretes pasaulē.
_________________________________________________________________________________________
Harms Virsma, Jannes van der Wal, Veniamīns Gorodeckis, Auke Sholma
Baltie uzvar
Ka spēlet ar baltajiem?
Baltie uzvar
Melnie uzvar