Kā igauņi izrādījās gudrāki un drosmīgāki par mūsu politiķiem no sporta

Es gribu aplaudēt stāvus! 20 igauņu dambretisti, neskaitot vecākus un trenerus, devās uz Eiropas čempionātu krievu dambretē uz Turciju, kamēr Lietuvas un Latvijas dambretisti turpināja savās sarakstēs ar federāciju valdes atbalstu izteikt “rusofobās apsūdzības” un neatbilstošas prasības visai pasaules dambretes kopienai.

Igauņi jau vairākkārt ir pierādījuši, ka sava viedokļa drosme un neatkarība, kā arī savu bērnu sportiskā izaugsme nav atkarīga no politiskām nesaskaņām, izdomātas šantāžas un cinisma, kas var vienkārši bremzēt attīstību un laimi apkārt.

Draudzībai dambretē ir sava atmosfēra, sava aura. Un, ja dambretisti apvienojas, ap patiesu mijiedarbību, tad nekas to nevar apdraudēt. Izklausās perfekti – bet gribētos ticēt, ka vairumā gadījumu tas tā ir.

Igauņi parādīja piemēru. Kā būt neatkarīgam un uztraukties par sportu. Kā būt drosmīgam! Ar to viņi tagad atšķiras no Latvijas un Lietuvas dambretistiem, kuri izrādīja gļēvumu, lai ko viņi pēc tam nerunātu. Un pēc piemēra tālu nav jāiet. Galu galā ieradās viens slavens lielmeistars no Lietuvas uz Turciju. Bet viņš neuzdrošinājās uzstāties. Tāpat kā Hamleta tēva ēna, viņš staigāja visa čempionāta garumā. Bet atbrauca.

Bailes vai nu padara tevi par vīrieti, ja tu tās pārvar, vai arī tu uz visiem laikiem paliec par infantilu pusaudzi. Mūsu dambretisti atšķirībā no igauņiem ir infantili un atkarīgi pusaudži. Tāpēc atkal – bravo igauņiem! Viņi auguši.

Mūsu federācijas valde (V. Vesperis, J. Štāls, R. Paegle, E. Matvejevs, A. Trasko) izvēlējās diezgan slidenu ceļu. Aiz muguras viņi mēģināja vienoties par 64-dambretes sekcijas izveidi FMJD bez līdzekļu un iespēju turnīru rīkošanai. Aicinot sportistus no Holandes uz savu atklāto turnīru jūlijā, notiek sarunas par FMJD juridiskās adreses pārvietošanu no Holandes. Mēģinot balansēt un pastāvīgi mainot spēles noteikumus, tu agrāk vai vēlāk zaudē šajā spēlē. Arēna cirkā ir apaļa, un skatītāji jau sen nav aplaudējuši. Oficiāli izejot no IDF, viņi mēģina atrast argumentus, lai kādu sodītu par piedalīšanos viņu turnīros, rīko savu valsts čempionātu ar IDF izlozi. Klaunāde un tikai!

Bet .. acīmredzot “budžeti domājošo” un atkarīgo treneru vājprātība, patiesas neatkarības trūkums lēmumos ļaus viņiem ilgi “pārvaldīt” to, kas palicis pāri. Un tikai dienesta sarakstē paliks drosme vainot un dalīt pēc nacionālās piederības, turot nesaprotamu aizvainojumu pret visiem un visu. Aizmirstot par Olimpisko Hartu.

Izvilkums no viena valdes locekļa drauga R. Millera atbildes vecākiem: “bet ar galvu vajag domāt, kad piedalāties prokrieviskos, pretlaviskos pasākumos”.

Priecāsimies par igauņiem, par viņu medaļām, par to, ka sports viņiem paliek sports. Bez rasu, kultūras un nacionālās diskriminācijas. Bravo, igauņi!